Cukura Vielmaiņa · 1. daļa
Insulīna receptors — cukura vielmaiņas vārti
No cukura atkarības līdz brīvībai — sāksim ar pašu pamatu
Ja vakaros gribas rīt saldumus, pēc ēšanas lien miegs, sportam nav enerģijas, cukura rādītāji griestos — tu esi īstajā vietā. Pirmais solis: saprast, kā glikoze nokļūst šūnās.
Kā darbojas insulīna receptors?
Daudzi domā, ka insulīns pats “ievelk” cukuru šūnās. Patiesībā — insulīns caur receptoriem dod signālu GLUT transportieriem uzņemt glikozi. Kad šī saziņa sabrūk (parasti hroniska iekaisuma dēļ) — rodas insulīna rezistence.
Glikoze paliek asinīs. Šūnas badojas. Tu jūties noguris, ar smagu galvu, un labprāt apēstu kaut ko saldu.
Praktiski risinājumi insulīna receptoriem
Inozitols (2–4 g/dienā): Pastiprina insulīna receptoru signālus, uzlabo GLUT darbību. Sintēzei vajag NAD un magniju.
Hroms (200–1000 mcg/dienā): Palielina receptoru jutību. Var mazināt kāri pēc saldumiem.
Vanādijs (1–10 mg/dienā): Inhibē fosfatāzes, kas izslēdz insulīna receptorus. Piesardzīgi pie augstākām devām.
Cinks (15–30 mg/dienā): Stabilizē signalizāciju, mazina fosfatāžu aktivitāti. Īpaši noderīgs pie iekaisuma.
Litijs: Regulē fosfatidilinozitola ciklu — cieši saistīts ar insulīna receptoru darbību.
Cukura vielmaiņas sērija:
1. daļa: Insulīna receptors · 2. daļa: Glikolīze · 3. daļa: PDC
Cukura vielmaiņa tev sarūpē galvassāpes?
Var izskatīt receptorus, inozitolu, hroms, cinks — visu kopā 1v1.
Uzzināt par konsultāciju