Vēdera patogēni no informācijas viedokļa šķiet kā pastaiga parkā, ja salīdzina informācijas pieejamību un daudzumu par mikoplazmām. Tas ir cits līmenis, un es tam pievērsos ne tikai teorētiski, bet arī tāpēc, ka saskāros ar tām ģimenē. Kad sāc tās studēt, priekšā siena ar virspusēju un vienveidīgu industrijas informāciju: higiēna, izolēties, maskas, 2 metri, ārsts, antibiotikas.
Kas ir mikoplazmas? Pirmais haotiskais īsiņais kurss.
Mikoplazmas ir sīkas baktērijas, kas izskatās kā kaut kas no zinātniskās fantastikas — tām nav šūnu sienas, tikai plāna membrāna, vienas no mazākajām baktērijām vispār.
Mycoplasma pneumoniae ir tā, kas bieži lien plaušās un izraisa “staigājošo pneimoniju” — tādu, kur tu klepo, bet vēl staigā apkārt, nevis guli slimnīcā. Es sāku domāt — kāpēc tās ir tik īpašas? Izrādās, šūnu sienas trūkums padara tās izturīgas pret parastajām antibiotikām, kas parasti iznīcina šūnu sienas. Bet tu nevari iznīcināt to, kā nav. Analoģija — āmurs (parastās antibiotikas) ir efektīvs, lai salauztu ķieģeļu sienu (parasto baktēriju sieniņas), bet ne, lai salauztu telti (mikoplazmas).
Manas ģimenes piedzīvojums ar staigājošo pneimoniju
Tagad par to, kā es ar mikoplazmām iepazinos nevis internetā, bet dzīvē. Pirms gada mans dēls (8 gadus vecs puika) dabūja Mycoplasma pneumoniae, un es beidzot sapratu, kāpēc to sauc par “staigājošo”.
Viss sākās ar kaut kādu vīrusu — augsta temperatūra, drudzis, klepus, viss kā pēc grāmatas. Izveseļojās, bet ne īsti. Divus mēnešus viņš staigāja apkārt kā tāds pusdzīvs burtiskā nozīmē — vienu nedēļu labi, otru ne tik labi. No rītiem slimāks, ar nelielu temperatūru un tādu klepu, ka likās, ka plaušas izspļaus, bet vakaros vesels, bez drudža un enerģijas pilns. Ārsts trīs reizes klausījās plaušas (katru reizi kādas 15 sekundes — es, protams, nešaubos par ārstu superspējām to saklausīt tik ātri), bet nekā.
Tad aizvedu pie cita ārsta, 60 eur vizīte, un uzreiz noteica “atipisku pneimoniju” — divus mēnešus pēc vīrusa. Gan jau tā mikoplazmu ballīte plaušās ieskrējās lēnām, un sākumā to tiešām nevarēja saklausīt. Bet pēc diviem mēnešiem? Ak, jā — kreisajā plaušā tā ballīte gāja uz pilnu klapi, ar visiem trokšņiem un fanfārām. Te es pirmo reizi mūžā satiku ballītes nobeidzēju — azitromicīnu. Trīs dienās tas izdzenāja mikoplazmas kā nevēlamus viesus no pagraba diskotēkas. Bērns atkal varēja elpot, un es sāku rakt, kas tas par zvēru.
Starp citu, es riju ķiplokus tonnām un man nekas nelipa — varbūt tas ir mans slepenais ierocis, bet puika ķiplokus neēd, tāpēc viņam tāda veiksme nebija.
Kāpēc tieši plaušas, nevis, piemēram, nieres?
Šis mani mulsināja, īpaši pēc dēla gadījuma. Kāpēc M. pneumoniae mīl plaušas, bet nevis, teiksim, nieres vai aknas?
Atbilde ir to ceļošanas stilā — tās izplatās ar pilieniem, kad kāds klepo vai šķauda, un pielīp pie elpceļu šūnām kā tādi mazi lipīgi svešinieki. Tās ieperinās plaušu audos, izraisot iekaisumu, bet nieres tām neinteresē, jo tur nav īstā “klimata”.
Citām mikoplazmām, piemēram, M. hominis, gan patīk urogenitālā sistēma, bet plaušām tās pieiet klāt netiek. Tāds kā bakteriālais darba dalījums — katram sava niša, kā saka.
Kāpēc specifiskas antibiotikas?
Kad sapratu, ka kura katra antibiotika nederēs (un to apstiprināja dēla ārsts), sāku rakt tālāk. Izrādās, mikoplazmām vajag kaut ko, kas trāpa tieši pa iekšām — piemēram, azitromicīnu vai doksiciklīnu.
Azitromicīns bloķē to olbaltumvielu rūpnīcu (ribosomas), un, tā kā tām nav citas aizsardzības, tās vienkārši apstājas un mirst. Turklāt azitromicīns uzkrājas plaušās, kas ir perfekti, ja runa ir par M. pneumoniae ballīti, kā mēs to redzējām.
Ne visiem gan uzreiz nostrādā pirmā antibiotika. Te neliels saraksts ar citām, situācijai derīgām antibiotikām, kuras tev piešķirs ārsts ārkārtas situācijā pēc rūpīgas (15 sekunžu) analīzes.
Makrolīdi: Šie ir pirmā izvēle, īpaši mazuļiem un pusaudžiem, jo labi trāpa ribosomas un uzkrājas plaušās — ātri aptur mikoplazmu ballīti.
Azitromicīns (Azithromycin)
Klaritromicīns (Clarithromycin)
Eritromicīns (Erythromycin)
Tetraciklīni: Labs plāns B, kad makrolīdi ir čiks vai rodas rezistence, bet ne mazuļiem līdz 8 gadiem — zobu krāsošanas risks.
Doksiciklīns (Doxycycline)
Minociklīns (Minocycline)
Fluorhinoloni: Pieaugušo teritorija, kad viss cits ir čiks — spēcīgi trāpa DNS, bet mazuļiem reti dēļ blaknēm.
Levofloksacīns (Levofloxacin)
Moksifloksacīns (Moxifloxacin)
Aktīvās vielas norādīju iekavās, lai jūs paši varētu pārbaudīt tos zāļu reģistros un pārrunāt ar savu ārstu:
https://dati.zva.gov.lv/zalu-registrs/
Gan jau mikoplazmas te ir uz kādu laiku...
Nevienu lielu tēmu nevar izprast dienas laikā. Pētot šo tēmu, aizgāju pat folijcepuru frontē. No “dzeramais ūdens ir saindēts” līdz “olas ir saindētas”. Tas būtu smieklīgi, ja vien folijcepurīšu ziņnešiem nebūtu izrādījusies TAISNĪBA TIK BIEŽI. Praktiskais vidussceļš ir jāatrod.
Kad medus-sīpolu kokteiļi, vitamīni un antioksidanti nestrādā, ir labi, ka ir plāns B — antibiotikas. Tāpēc jārok tālāk.
Lietas, ko izskatīt nākotnē!
Viss internets saka, ka nav tur citu variantu, tikai antibiotikas.
Mans nākotnes plānu saraksts: meklējumi pret mikoplazmām un citu infekciju risinājumiem.
Augu ekstrakti plaušu infekcijām:
-Bidens (Bidens spp., piemēram, Bidens pilosa) — pretiekaisums, antibakteriāls elpceļiem.
-Pleurisy root (Asclepias tuberosa, pienenes sakne) — pretiekaisums, elpceļu problēmām.
-Licorice root (Glycrrhiza glabra, lakricas sakne) — pretiekaisums, gļotu sašķidrināšana.
-Elecampane root (Inula helenium, deviņvīru sakne) — atbalsta elpceļus, antibakteriāls.
-Yerba santa leaf (Eriodictyon californicum, svētā zāle) — pretiekaisums, atkrēpošana.
-Lomatium (Lomatium dissectum, lomatijs) — antibakteriāls, pretvīrusu elpceļu infekcijām.
-Vērmele un artemisīns (pelin, Artemisia spp.) — oksidatīvais stress pret parazītiem, iespējams baktērijām.
-Baicalin (Scutellaria baicalensis, ķīnas scutellaria) — pretiekaisums, imūnmodulācija.
Antioksidanti un dezinficējoši līdzekļi:
-Udeņraža peroksīds (H₂O₂) inhalācijas — oksidē baktēriju membrānas.
-Nano-sudrabs — antibakteriāls, bojā baktēriju membrānas un DNS.
-Varš — atbalsta imūnsistēmu, samazina baktēriju infekciju risku.
Enzīmi un anti-bioplēvju līdzekļi:
-Enzīmi un NAC (N-acetilcisteīns) — bioplēvju sadalīšana hroniskām infekcijām.
-Monolaurin (glikolmonolaurāts) — pretvīrusu, antibakteriāls membrānas bojāšanai.
-Skujkoku produkti (skuju, čiekuru ekstrakti) — antibakteriāls, pretiekaisums elpceļiem.
Imūnstimulanti:
-IMUNOR (Govju imūnfaktori, transferfaktori) — imūnsistēmas stimulācija.
Fizioloģiski atbalstoši pasākumi:
-Limfas masāžas — toksīnu izvadīšana, imūnsistēmas atbalsts.
Bakteriofāgu preparāti:
-Bakteriofāgu preparāti — vīrusi, kas uzbrūk mikoplazmām, potenciāli aizstājot antibiotikas.